Publicēts 9. aprīlī, 2008.
Aizvien vairāk aktualizējas diskusija par nepieciešamību atcelt obligāto prasību par 10% pirmās iemaksas veikšanu, lai bankā saņemtu hipotekāro kredītu. Šo prasību noteica pērn tā sauktā inflācijas apkarošanas plāna ietvaros, lai bremzētu inflācijas pieaugumu, kā arī neļautu cilvēkiem aizņemties lielākas saistības par savām iespējām.
Tad, kad ieviesa šo prasību, viens no argumentiem bija arī tas, ka Latvijas nekustamā īpašuma tirgus ir mākslīgi uzpūsts un cenas ievērojami pārsniedz reālās. Toreiz arī tika minēts, ka nekustamā īpašuma cenas mākslīgi „uzpūstas” daudzo spekulantu dēļ, kuri uzpērk īpašumu, lai pēc tam to pārdotu dārgāk. Pēc biznesa loģikas nekas nelikumīgs te nav, ja nekustamā īpašuma biznesmeņi būtu apmaksājuši ienākuma nodokli no gūtās peļņas. Tomēr patlaban nešķiet, ka 10% barjeras ieviešana būtu mazinājusi spekulantu iespējas. Tieši pretēji – vairāk šķiet, ka noteiktā prasība ir ievērojami apgrūtinājusi to cilvēku iespējas, kuriem nekustamā īpašuma iegāde ir nevis vieglas peļņas avots, bet gan savu sadzīves apstākļu uzlabošanas vēlme. Lai gan darījumu apjoms ir ievērojami krities, tomēr tirgus dati liecina, ka cenu apjoms ir mazinājies salīdzinoši nedaudz. Turklāt mājokļu īpašnieki šobrīd nogaida ar pārdošanu, bet tikmēr dzīvokļus piedāvā īres tirgū.
Tas, savukārt vairāk liek domāt par to, ka veiktās izmaiņas likumdošanā tik ļoti neietekmē tā saucamo spekulantu rocību. Iespējams, tieši tādēļ šobrīd arī baņķieri aizvien skaļāk sāk runāt, ka noteikto 10% pirmo iemaksu būtu jāatceļ. Iespējams, tas ir tieši tādēļ, ka galveno mērķi tā nav sasniegusi. Iespējams, šī prasība tiks atcelta līdz rudenim. Un tad rodas jautājums – vajadzēja vai nevajadzēja šādu prasību ieviest? Un vai tirgus sakārtošanai bija jānotiek uz parasto pircēju ērtību rēķina?