Šķiet, tagad Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājam Aleksejam Loskutovam kā nekad iepriekš jāpaļaujas uz veiksmi, jo vismaz pagaidām visas tendences liecina, ka valdošā koalīcija veiksmīgi īstenos savu ieceri atbrīvot viņu no amata. Vismaz par to liek nojaust gan atsevišķu Loskutova izvērtēšanas komisijas locekļu paustā nostāja, gan arī atcevišķu politiķu paustā kritika par KNAB darbu un tā vadītāju.

Vērojot no malas visu šo procesu, ir diezgan sarežģīti saprast, kurai pusei taisnība. No vienas puses – loģiski, ka iestādes vadītājam ir jāatbild par savu pārraugāmo darbībām un bezdarbībām un šādas rīcības sekām. Tomēr uzspēlētā bardzība un taisnīguma imitācija, ar kādu Loskutovam tiek pārmests par pazudušo naudu no seifa KNAB, liek uzdot virkni un virkni jautājumu par to valdošās koalīcijas ministru pārziņā esošo iestāžu darbu, kuras asi un diezgan konstruktīvi kritizējusi Valsts kontrole. Katru reizi dzirdēti vieni vienīgi Valsts kontroles atzinumu noraidījumi un taisnošanās, ka viss ir par daudz pārspīlēts. Jā, nevar salīdzināt KNAB ar kādu mežu fondu vai citu iestādi, tomēr nevar būt arī tā, ka vienam vadītājam mēs sarīkojam publisku eksekūciju, bet citiem pat nepakratām ar pirkstu. Līdz ar to gribētos ļoti sagaidīt, ka pēc Loskutova epopejas noslēguma valdošā koalīcija ar tikpat bargu kritiku vērsīsies pret visiem pārējiem, kuru iestādēs konstatēti lielāki vai mazāki trūkumi. Jo beigu beigās likums pret visiem ir vienāds. Un nevar būt tā, ka vienu noper, bet pārējie izsprūk sveikā.