Šķiet, piena ražotāji tomēr nerīkos nekādas protesta akcijas, jo ministrs Roze apsolījis piena ražotājiem valsts garantijas pārstrādes uzņēmuma veidošanai. Tātad zināmā mērā varam uzelpot – zemnieciņiem valsts nākusi pretī un viņiem nebūs vairs jālej pienu grāvī un jākauj lopi nost.

 Varētu jau, protams, pajautāt, kādēļ ievada teikumā jūtama ironija par piena ražotāju problēmu. Taču atbilde uz šādu jautājumu būtu pavisam vienkārša un attiecas ne tikai uz piena ražotājiem – lai gan tagad gandrīz ikviens bizness var saņemt kādu Eiropas struktūrfondu finansējumu un tādējādi paaugstināt savu konkurētspēju, tad lauksaimniecība laikam ir vienīgā nozare, kas vienmēr ir saņēmusi atbalstu no valsts un vienmēr sūkstījusies, ka ir par maz. Protams, lauksaimnieks daudz vairāk ir atkarīgs no laika apstākļiem, neražām un vēl visādām ķibelēm, tomēr arī citi biznesi nemaz nav 100% nodrošināti pret problēmām. Tomēr – tikai lauksaimnieki vienmēr saņēmuši dažādas subsīdijas no valsts. Un starp citu – vienmēr bijis par maz. Gribas uzsvērt, ka runa nav par skaudību vai nesaprašanu, bet gan par to – vai lauksaimnieki līdz šim nebija pārāk pieraduši, ka vienmēr tiek saņemta palīdzība no malas un tādēļ prasa aizvien vairāk un vairāk. Un starp citu – būtu interesanti uzzināt – vai tiešām Latvijas piensaimnieki savulaik uzķērās uz lietuviešu pienražotāju cenu āķa, kā dēļ sabūvēja rožainas sapņu pilis un tieši tādēļ šobrīd nonākuši grūtību priekšā... Un te parādās vienlīdzības princips – tas, kurš skaļāk kliedz, vairāk saņem, bet tas, kurš ir klusāks un vairāk dara – tam arī jāpaļaujas uz saviem spēkiem..