Teju mēnesi sabiedrību baroja ar pozitīvu ideju par faktiski nevajadzīgo ministru posteņu likvidēšanu, taču nu šķiet, ka tā ir bijusi tikai tāda tukša vārdu spēle, kas jau iepriekš bijusi paredzēta aizmirstībai.

Lai arī sākotnēji gandrīz visa koalīcija vairāk vai mazāk piekrita idejai, ka taupības nolūkos varētu likvidēt īpašu uzdevumu ministru sekretariātus, to funkcijas nododot pārējām ministrijām, tomēr tagad vairs šī ideja nav aktuāla ne premjera, ne arī visas valdošās koalīcijas dienas kārtībā. Jautājumi par minēto sekretariātu lietderību jau cilāti ne reizi vien, jo nevienam nav noslēpums, ka ministru vietu sadalījums valdībā zināmā mērā arī nosaka attiecības koalīcijā. Tad nu ir pilnīgi skaidrs, ka mehāniski likvidējot ministru skaitu, zustu balanss koalīcijas locekļu starpā. Protams, politika ir kompromisu māksla, taču pašreizējā situācija ar ministru sekretariātiem tomēr vairāk mudina uzdot jautājumu par šīs koalīcijas konsekvenci un vārdu atbilstību darbiem. Proti – kādēļ gandrīz mēnesi ir publiski jārunā par minēto sekretariātu iespējamu likvidēšanu, ja beigu beigās nonāk turpat, kur sākumā. Šāda tukšvārdība varētu būt vēl pieciešama labos laikos, bet brīdī, kad valsts ekonomika ir karsta un valdības pārstāvji stāsta, ka nekas labs jau vēl nav gaidāms un būs grūti liekas mazliet dīvaini, kad vispirms visi aktīvi norāda, ka atsevišķu ministru sekretariātus patiešām var arī likvidēt un to funkcijas nodot pārējām ministrijām, bet beigu beigās tomēr izdomā – labāk lai viss paliek, kā bijis. Tad jau sanāk – visas runas bijušas tikai tāds ziepju burbulis – pārplīsa un visi par to aizmirst.